Sadarbības vēsture

Latvijas un Lietuvas sadarbības vēstures fragmenti

Publicēts 2005.g.

dr. Vilma Akmenīte, Vītauta Dižā universitāte, Kauņa

Lietuvas un Latvijas vēsturei ir bezgalīgi daudz saskarsmes punktu, kas dažreiz paliek neatklāti un nenovērtēti. Šī raksta mērķis nav apskatīt un novērtēt visus Lietuvas un Latvijas sadarbības aspektus vēstures gaitā, bet sniegt raksturīgākās sadarbības iezīmes. Runāt par Latvijas un Lietuvas vēsturi nav nemaz tik viegli, jo abām tautām, vēlāk arī valstīm bija savs atšķirīgs attīstības ceļš, līdzīgi vēsturiskie apstākļi nevienādoja kultūras pieredzi, tāpēc arī šodien mums ir divas atšķirīgas sabiedrības, kuras viena par otru veido stereotipus, kas dažādo ikdienu, taču tāpat rada arī pārpratumu iespējas.

Sadarbības pagaismā

XX gs. sākums kļuva par jaunu posmu, ar kuru sākās Lietuvas un Latvijas valstu attiecību vēsture. Taču šis laika posms nekādā veidā nevar aizēnot lietuviešu un latviešu sabiedrisko darbinieku sadarbību vēl līdz Lietuvas un Latvijas neatkarības pasludināšanai XX gs. sākumā. Jau XIX gs. pirmajā pusē sāka veidoties lietuviešu un latviešu kopīgās izcelsmes izpratne. Sāka izpausties latviešu un lietuviešu nacionālā pašapziņa, runājot par baltu priekšvēsturi. Varēja saklausīt mudinājumus dibināt kopīgu Lietuvas un Latvijas valsti, aktīvs šīs idejas aizstāvis bija J. Šļūps (J. Šliūpas). Kopīgas Lietuvas un Latvijas valsts ideju apsvērušie latviešu politiķi atmeta šo projektu, pamatā argumentējot ar to, ka Lietuvas valsts ir nostādījusi sevi provāciski, kamēr tajā pašā laikā Latvija cenšas tikt vaļā no vāciskuma. Par Lietuvas un tās ziemeļu kaimiņu sadarbības nepieciešamību ir runājis arī M. Rēmers (M. Römer). Viņš atbalstīja Lietuvas valsts un Latvijas, Igaunijas politisko sadarbību, kam nākotnē vajadzēja ietvert arī Poliju, taču Polijai šajā konfederācijā bija jāieņem līdzvērtīga partnera pozīcija, atsakoties no imperiālistiskiem mērķiem. XX gs. pirmajā pusē, izveidojoties labvēlīgiem starptautiskiem apstākļiem, neatkarību deklarēja deviņas jaunas valstis. Īpašu vietu šo valstu starpā ieņēma trīs jaunas, pretenzijām un ambīcijām pilnas Baltijas valstis – Lietuva, Latvija un Igaunija –, kas kļuva par vienojošu ķēdes posmu starp Rietumu un Austrumu lielvalstīm.

Lietuvas un Latvijas attiecības starpkaru periodā neiztika bez daudzkārtējas lielo kaimiņvalstu ietekmes, interešu konfliktiem. Vislielāko saspīlējumu izraisīja teritoriālie konflikti, vispirms jau Lietuvas un Polijas strīds par Viļņas apgabalu. Principiālās Lietuvas un Polijas nesaskaņas kavēja Baltijas valstu starpvalstu līgumu parakstīšanu, kā arī veicināja neuzticību visa reģiona valstu starpā. Pat Mazās jeb Baltijas Antantes kara sadarbības alianses līguma parakstīšana 1934. gadā palika tikai kā fiktīvs dokuments, kam periodiski sekoja tikšanās vienā no šo līgumu parakstījušām valstīm.

Reģionālā sadarbība ieguva maigākas formas, runājot par profesionālajām organizācijām, savienībām un to pārstāvju apmaiņu. Abu valstu diplomāti meklēja iespējas ar sabiedrisko organizāciju palīdzību uzlabot saspīlētās starpvalstu attiecības. Tā 1930. gadā, kas var tikt uzskatīts par diplomātisko attiecību starp Lietuvu un Latviju atsiluma laika posmu, tika ratificēts Lietuvas un Latvijas robežlīgums, tika parakstīts tirdzniecības līgums, notika lietuviešu un latviešu žurnālistu, kultūras pārstāvju, studentu, sportistu, skolotāju u. c. tikšanās. 1931. gada janvārī Kauņā notika pirmais Baltijas valstu juristu kongress. Juristi nolēma Lietuvā nodibināt pastāvīgu informācijas biroju. Citi juristu kongresi notika 1935. gadā Tallinā, 1935. gadā Kauņā un 1936. gadā Rīgā. Vēl 1928. gadā Rīgā notika pirmā Baltijas bērnu aizsardzības konference, kuras sēdes tāpat notika 1931. gadā Lietuvā, 1938. gadā Igaunijā un 1940. gadā Latvijā. Tāpat notika arī analoģiskas šo triju valstu ģeodēzistu konferences.

Biedrības

Atsevišķi jāaplūko Lietuviešu-latviešu un Latviešu-lietuviešu Vienības biedrību darbība starpkaru periodā. Šo biedrību sākotne meklējama vēl XIX gs. Diezgan romantisku ideju mudināta, XIX gs. sākās lietuviešu un latviešu sadarbība, to nosacīja intensīva abu tautu kultūras dzīve, tautas atmoda. Varēja saklausīt mudinājumus dibināt kopīgu Lietuvas un Latvijas valsti. Vienotas lietuviešu latviešu valsts atbalstītāju skaits samazinājās pēc Pirmā pasaules kara pēc atsevišķu nacionālu Lietuvas un Latvijas valstu izveidošanas, taču šis nodoms pavisam neizzuda, bet ieguva turpinājumu Latviešu-lietuviešu (Rīgā) un Lietuviešu-latviešu (Kauņā) Vienības biedrību darbībā. Lai gan šīs biedrības veicināja starpvalstu politisko problēmu risināšanu, visā savā pastāvēšanas laikā tās tā arī palika par kultūras, sabiedriskajām organizācijām.

Par Lietuviešu-latviešu Vienības biedrības formālu sākumu varētu uzskatīt 1921. gadā dibināto Latviešu-lietuviešu Vienības biedrību. Pateicoties Rīgas biedrībai, 1922. gadā tās pārstāvjiem viesojoties Kauņā un pēc vienošanās ar lietuviešiem ievēlot komisiju, 1923. gada 8. maija sēdē tika nodibināta Lietviešu-latviešu Vienības biedrība. Par lietuviešu-latviešu Vienības biedrības mērķi tika noteikts tuvu attiecību uzturēšana starp abām tautām: „Biedrības mērķis: censties pazīt un nodibināt tuvus sakarus starp Lietuviešu un Latviešu tautām, par pamatu šiem sakariem ņemot solidaritātes, uzticēšanās un savstarpējas cieņas likumus” Lai gan abas Vienības biedrības deklarēja ekonomisko, politisko un kultūras sakaru uzturēšanas svarīgumu un centās darboties plašāk nekā tikai kultūras sakaru nodibināšanā un uzturēšanā, tām bija sarežģīti ietekmēt Lietuvas un Latvijas starpvalstu attiecības. Kā tika minēts laikrakstā „Naujas žodis”, dažreiz sabiedrības nostāja nesakrīt ar valdības nostāju, kas rada divnozīmīgu situāciju, oficiāli starptautiskā līmenī tiek piedāvāta viens pozīcija, kas ir pretrunā ar sabiedrības uzskatu. Šo uzskatu saskaņošana tad arī bija viens no galvenajiem abu Vienības biedrību darbības uzdevumiem. „Ar prieku jāatzīmē, ka visas nesaskaņas, kas izpaudušās Latvijas un Lietuvas starpā, cēlušās valdības politikas dēļ un dažreiz bijušas atkarīgas no viena vai otra diplomāta nostājas. Taču sabiedrība plašākā nozīmē gan vienā, gan otrā valstī bez šaubām bija noskaņojusies ciešākai sadarbībai.” Tika mēģināts uzturēt labas attiecības arī starp abu valstu profesionālajām savienībām, veicināta apmaiņa gan starp profesionāļiem (skolotājiem, mediķiem, mežiniekiem u. c.), gan intelektuāļiem, plašākā kultūras jomā uzsverot pasniedzēju, skolotāju, studentu un skolēnu apmaiņas nozīmi. Abas biedrības organizēja ekskursijas, koru, operas solistu koncertus, rīkoja mākslinieku izstādes Latvijā un Lietuvā, latviešu teātra viesošanos Lietuvā. Lai tuvinātu abu sabiedrību pārstāvjus, biedrības rīkoja lietuviešu (Latvijas Universitātē Rīgā, kur pasniedza prof. Juris Plāķis un lektore Staņislava Marčuļone (Stanislava Marčiulionė)), kā arī latviešu (Vītauta Dižā universitātē Kauņā, kur pirmā šo kursu sesija notika 1935. gadā, studijas turpinājās trīs mēnešus. Pirmajā gadā bija 24 klausītāji, bet jau nākamajā sesijā klausītāju skaits sasniedza 50. Šos kursus apmeklēja studenti, karavīri un inteliģences pārstāvji) valodas kursus. Biedrība savu darbību nenorobežoja no valsts iestādēm, piemēram, tā vērsās pie Lietuvas Izglītības ministrijas ar memorandu: „[...], ka, mācot mūsu vēsturi, vajadzētu pieminēt arī Latviešu vēsturi kā kopīgu abām Tautām pagātnē.”

Kongresi

Viens no svarīgākajiem šo biedrību darbības aspektiem bija ikgadējo kongresu rīkošana. Kongresi bija tā vieta, kur tika mēģināts noskaidrot radušās starpvalstu nesaskaņas vai, precīzāk, mēģināt izanalizēt šo nesaskaņu un pārpratumu iemeslus. Lietuviešu-latviešu Vienības kongresu laikā tika lasīti referāti par aktuālām tēmām, piemēram: 1925. gadā, II kongresa laikā Kauņā tika nolasīts ne mazums referātu, no kuriem pieminēšanas vērti: J. Puricka — par Baltijas valstu savienību, kurā tika norādīts uz lietuviešu un latviešu „dabiskajiem“ sabiedrotajiem – baltkrieviem un ukraiņiem; doc. A. Rimka un inž. P. Bērziņš aicināja pievērst uzmanību ekonomiskās tuvināšanās jautājumam; S. Paegle nolasīja referātu – „Kā ieguvām mūsu neatkarību – kā to aizsargāsim“; M. Biržiška „’Par Viļņas apgabala lietuvību“, prof. P. Šmits „Par baltu tautu tradīcijām“ un daudzi citi . Bet X Lietuviešu-latviešu Vienības biedrības kongresā radās doma, ka popularizējamās vienības ideju būtu vienkāršāk īstenot, latviešu skolās sākot mācīt lietuviešu valodu, bet lietuviešu skolās latviešu valodu. Tika pieliktas pūles, lai referāti aptvertu pēc iespējas vispusīgāku abu valstu sadarbību, lai tiktu norādītas konkrētas kopīgas darbības iespējas, kas kongresu noslēgumā tika deklarētas rezolūcijas formā. Kongresu laikā sarakstītās rezolūcijas tika iesniegtas abu valstu valdībām cerībā ietekmēt lēmumus, kas skāra abu valstu attiecības. Tā 1924. gadā Rīgā notiekošā kongresa laikā tika pieņemta diezgan asa rezolūcija par Viļņas jautājumu. Kongresā piedalījās valdības biedri, tostarp arī ārlietu ministrs L. Sēja. Pēc rezolūcijas pasludināšanas Polijas vēstniecība Latvijā iesniedza protesta notu Latvijas Ārlietu ministrijai, pēc kā ārlietu ministrs norobežojās no rezolūcijas un paziņoja, ka, gatavojot rezolūciju, netika informēts par tās saturu. Kongresu rezolūcijas tik publicētas presē, tāpat tika pieliktas pūles, lai plaši atspoguļotu kongresu darbību tā laikā presē.

No 1924. gada līdz 1940. gadam Lietuviešu-latviešu Vienības biedrība kopā ar Latviešu-lietuviešu biedrību un citām organizācijām katru gadu rīkoja “Lietuviešu-latviešu vienības kongresus”, kas notika ik pārgadus Latvijā un Lietuvā: 1924., 1926., 1928., 1930. g. – Rīgā, 1925., 1927., 1929., 1931., 1933., 1934., 1939. g. – Kauņā, 1927. g. – Klaipēdā, 1940. g. – Tallinā (no 1930. g. biedrību darbībā iesaistījās igauņi).

Personālijas

Lietuviešu-latviešu Vienības biedrības darbībā piedalījās: prof. E. Volteris, doc. kan. Tumas, J. M. Laurinaitis, Br. Penkaitis, prof. K. Būga, prof. A. Jakšts, L. Gira, A. Valaitis, V. Gaigalaitis, Vīdūns, M. Romeris un citi.

Latviešu-lietuviešu Vienības biedrības darbībā piedalījās: prof. J. Plāķis, A. Vronevskis, K. Vizbaras, J. Paleckis, A. Juodvalkis, inž. J. Rīters, inž. S. Paegle, D. Vilsons, prof. P. Šmits, doc. L. Bērziņš, dzejnieki Rainis un Aspazija un citi.

Pēckara laiki

Pēc Otrā pasaules kara lietuviešu un latviešu vienībnieku drumslas, nonākušas Vācijā, atdzīvināja Baltijas tautu vienības ideoloģisko darbību, apvienojoties vienā Latviešu-lietuviešu vienībā (LLV). Vācijā tika sarīkoti vēl divi LLV kongresi (1948. g. un 1949. g.), taču vēlāk, izceļojot no Vācijas, LVV darbība pavājinājās.

Sarežģītie XX gs. apstākļi noteica, ka starpvalstu sadarbībai bija jābeidzas 1940. gadā, Padomju Savienībai okupējot Baltijas valstis. Otrā pasaules kara peripetijas atstāja savas pēdas Lietuvas un Latvijas vēsturē. 1945. gadā sākās jauna sovjetizācijas fāze, kuras rezultāts – mainījies Lietuvas un Latvijas sociālekonomiskais un kultūras stāvoklis. Par Padomju Lietuvas, Latvijas un Igaunijas republiku attiecībām runāt ir diezgan sarežģīti centralizētās pārvaldes struktūras dēļ. Taču nevajadzētu aizmirst, ka kultūras pārstāvjiem daļēji izdevās kompensēt šo attiecību trūkumu. Padomju laikā Baltijas radošajā vidē norisinājās pastāvīga izstāžu apmaiņa, mākslinieki piedalījās kopīgos simpozijos, plenēros, apvienojās radošajās grupās, daži, lai arī nedaudzi devās studēt uz kaimiņrepubliku augstākajām mākslas izglītības iestādēm. Varētu apgalvot, ka visnozīmīgākā vieta visu reģiona mākslas pasākumu vidū bija tradicionālajām periodiskajām Baltijas valstu mākslas izstādēm: glezniecības un jauno mākslinieku tēlotājmākslas triennāles Lietuvā, skulptūras kvadrinnāle un jauno mākslinieku lietišķās mākslas triennāle Latvijā, kā arī grafikas un lietišķās mākslas triennāles Igaunijā. Bez tēlotājmākslas jāpiemin rakstnieku apmaiņas vizītes “Dzejas pavasaris”, kas Lietuvā pulcēja dzejniekus no kaimiņvalstīm, savukārt rakstnieki tikās kongresos Rīgā un Viļņā.